Dzīvē gadās situācijas, kuras citādi kā par kuriozu nenosauksi. Nesen kāds simpātisks vīrietis uzaicināja dāmu uz izsmalcinātām vakariņām vienā no pilsētas dārgākajiem restorāniem. Vakars solījās būt lielisks: patīkamas sarunas, gardi ēdieni un rēķins, kuru vīrietis eleganti apmaksāja pats.
Pēc restorāna apmeklējuma abi nolēma turpināt vakaru nepiespiestā un divvientulīgā gaisotnē.
Sieviete, kurai jau ir pāri 50, ir spilgts piemērs tam, kā šajā vecumā var izskatīties un justies pašpietiekama personība. Viņa ir ne vien pievilcīga un ar lielisku figūru, bet arī pilnībā nodrošināta. Viņa bauda dzīvi, neuztraucas par rītdienu un labprāt izmanto iespēju jautri pavadīt brīvo laiku. Un patiesi – kāpēc gan nē?
Brīvība pret pienākumiem: Divas dažādas pasaules uztveres
Pēc piecdesmit gadu sliekšņa sasniegšanas daudzas sievietes beidzot sāk dzīvot sev, nevis citiem. Tā ir vecuma kategorija, kurā var atļauties greznību uzvesties tieši tā, kā sirds kāro, vairs neiespīlējot sevi sabiedrības uzspiestos rāmjos vai nevajadzīgās saistībās. Tomēr, kā izrādījās šajā stāstā, vīrietim par attiecību mērķi bija pavisam cita vīzija.
Noskaidrojās, ka kungs meklēja nevis vienkārši patīkamu pavadoni vakaram, bet gan nopietnu dzīvesbiedri kopīgas ģimenes ligzdas vīšanai. Sievietei nācās rīkoties korekti, bet noteikti, noraidot šo piedāvājumu.
Lai neaizvainotu vīrieša pašcieņu un neradītu sajūtu, ka viņa ir palikusi parādā, sieviete veica negaidītu gājienu. Viņa noskaidroja vakariņu summu un, izmantojot telefona numuru, pārskaitīja vīrietim atpakaļ naudu par savu maltīti.
“Kad man bija 20 gadi, es ilgojos pēc nopietnības, bet vīrieši meklēja tikai īslaicīgu aizraušanos. Tagad, pēc piecdesmit, viss ir apgriezies kājām gaisā,” viņa secina.
Kāpēc veiksmīgai sievietei vairs nevajag “nopietnību”?
Sievietes arguments ir vienkāršs: viņai jau pieder viss nepieciešamais – veiksmīga karjera, mājīgs dzīvoklis un automašīna. Viņa vairs nemeklē kādu, kurš viņu “izvilktu” vai nodrošinātu.
Viņas mērķis ir attiecības bez lieka smaguma. Pastaigas, kopīgi kino apmeklējumi un kaislīgi mirkļi, pēc kuriem katrs var doties savās gaitās, saglabājot savu personīgo telpu neaizskartu.
Viņa retoriski jautā: “Vai tiešām, lai izbaudītu attiecības bez saistībām, manā vecumā vienīgā izvēle ir žigolo?” Šis jautājums nav radies tukšā vietā, to apstiprina arī nopietni pētījumi par cilvēku psiholoģiju un vēlmēm dažādos dzīves posmos.
Ko mēs patiesībā meklējam partnerī? Zinātnieku atziņas
Speciālisti ir veikuši vērienīgu pētījumu, aptaujājot aptuveni septiņus tūkstošus cilvēku, kuri meklē iepazīšanos globālajā tīmeklī. Aptaujāto vecums svārstījās no 18 līdz pat 65 gadiem, un galvenais uzdevums bija definēt ideālā partnera profilu.
Visi vēlamie parametri tika iedalīti trīs pamatgrupās, kur katrai bija jāpiešķir vērtējums 100 punktu skalā:
Estētiskais faktors: Partnera vecums, vizuālais tēls un fiziskā forma.
Resursi un potenciāls: Izglītības līmenis, intelektuālā kapacitāte un ienākumu stabilitāte.
Personības kodols: Emocionālā uzticamība, atklātība un garīgais tuvums.
Rezultāti izrādījās visai paredzami, taču reizē pārsteidzoši. Jaunības maksimālismā cilvēki galvenokārt fokusējas uz vizuālo pievilcību un fizisko tēlu.
Vīriešu prioritāšu maiņa gadu gaitā
Vīriešiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem vizuālie dotumi ir noteicošais faktors partneres izvēlē. Tomēr, kļūstot nobriedušākiem, viedoklis radikāli mainās. Pēc 60 gadu sliekšņa sasniegšanas vīrieši prioritāšu augšgalā izvirza nevis dāmas figūru, bet gan viņas raksturu, labsirdību un spēju veidot uzticības pilnas attiecības. Ārējais mirdzums vairs nav tik būtisks kā dvēseles radniecība.
Savukārt sievietēm ir cita ģenētiskā programma. Jaunībā viņas bieži vien prioritāri izvēlas vīriešus ar resursiem, un tas ir dabisks instinkts – vēlme nodrošināt drošu vidi potenciālajiem pēcnācējiem.
Rezumējums: Emocionālā tuvība kā zelta standarts
Interesanti, ka nobriedušā vecumā gan vīrieši, gan sievietes nonāk pie viena secinājuma: vissvarīgākā ir emocionālā tuvība. Tomēr te slēpjas paradokss – šādu tuvību nav iespējams izveidot pāris stundu laikā vienā restorāna apmeklējumā.
Tāpēc arī rodas šādas situācijas: pašpietiekamas sievietes izvēlas samaksāt par vakariņām pašas un doties tālāk savā brīvībā, jo meklētais emocionālais dziļums vai, tieši pretēji, vieglums bez saistībām ne vienmēr sakrīt ar otra cilvēka vēlmēm.
Lūk, tā arī sanāk, ka sievietes atdod naudu par vakariņām, sakot: “Paldies par vakaru, bet tālāk mums nav pa ceļam.”
